Šuvajevs: Laiks konfiscēt iesaldētos krievijas aktīvus
Pagājušajā nedēļā Eiropas valstu līderi pulcējās, lai lemtu par finansējumu drošībai un aizsardzībai. Plāni ir nozīmīgi – tie apliecina, ka krīzes brīžos Eiropa spēj vienoties par kopīgām investīcijām. Priekšlikumi paredz pieļaut atkāpes no budžeta deficīta (līdzīgi kā 2020. gada martā, kad sākās Covid-19 pandēmija), kā arī veidot jaunu finanšu instrumentu aizdevumiem 150 miljardu eiro vērtībā. Eiropas finansiālā spēja vienmēr ir bijusi lielāka, nekā brīžiem šķiet: tas joprojām ir viens no turīgākajiem pasaules reģioniem, kam netrūkst līdzekļu apjomīgām investīcijām.
Ierastais izaicinājums ir vienoties par to, kurš un kā mobilizēs investīcijas. Šķēršļi ir drīzāk politiski nekā finansiāli. To apliecina arī jautājums par iesaldēto krievijas aktīvu iespējamo konfiskāciju – risinājums, kas vismaz šobrīd vēl nav iekļauts Eiropas līderu finanšu munīcijā.
Kas notiek ar krievijas aktīviem?
Pēc krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada pavasarī Eiropas Savienība (ES) iesaldēja un ierobežoja tās jurisdikcijā esošos krievijas centrālās bankas aktīvus - kopumā aptuveni 258 miljardus eiro, bankas atrodas Beļģijā, Euroclear Bank sistēmā. Šie aktīvi ir pārsvarā Eiropas valstu un ASV obligācijas jeb parādzīmes. ES lēmums pirms trim gadiem bija patiesi negaidīts. Tas bija spēcīgs sitiens, par kuru krievija joprojām regulāri sūdzas, saucot to par “zādzību”.
Lai arī šāds lēmums demonstrēja Eiropas apņēmību maksimāli vājināt krievijas ekonomiku, tomēr ilgāku laiku šie aktīvi vienkārši palika iesaldēti un ierobežoti, krievijai turpinot pelnīt, pateicoties naftas un gāzes eksportam. Situācija mainījās pērn, kad G7 valstis vienojās izmantot procentu ienākumus no krievijas aktīviem, lai sniegtu finansiālu palīdzību Ukrainai. Pat iesaldēti šie aktīvi turpina gūt pelņu, tikai krievija nevar tai piekļūt. G7 valstis uzskatīja, ka krievijai nav nekādu tiesību uz šiem ienākumiem, tāpēc lēma novirzīt tos Ukrainai divpusēju aizdevumu formā. Pirmos trīs miljardus eiro Eiropas Komisija piešķīra Ukrainai šī gada janvārī.
G7 valstis iepriekš ir paudušas, ka aktīvi paliks iesaldēti līdz brīdim, kad krievija samaksās par Ukrainai nodarīto postu. Taču, ņemot vērā strauji mainīgo ģeopolitisko situāciju un ASV nostājas maiņu, Eiropai ir jāpieņem lēmums šos aktīvus konfiscēt un novirzīt Ukrainai pilnā apmērā. Patlaban ir īstais un, iespējams, vienīgais brīdis šādai rīcībai. Vasaras sākumā Eiropas valstīm būs atkārtoti jālemj par attiecīgo sankciju pagarināšanu, kas var izrādīties aizvien sarežģītāk.
Patlaban, kad Eiropa „meklē naudu” aizsardzībai un drošībai, iesaldētie krievijas aktīvi ir jāuzlūko tieši šādā perspektīvā: kā finansējums Ukrainai, kas stiprinās pašas Eiropas drošību. Iesaldēto krievijas aktīvu konfiskācija ir pareizais risinājums gan politiski, gan ētiski. Turklāt jāņem vērā, ka plānotās izmaksas Ukrainas atjaunošanai pēc kara būs vismaz 500 miljardi eiro. Uz Eiropas spēju nodrošināt tik apjomīgu finansējumu ir jāraugās kritiski, jo šībrīža apstākļos Eiropas galvenā interese būs savu aizsardzības spēju uzlabošana.
Laika vairs nav daudz – jārīkojas tagad
Iesaldēto aktīvu konfiscēšana varētu šķist samērā vienkāršs politisks un finansiāls risinājums. Taču diemžēl vairākas Eiropas valstis līdz šim ir bijušas pret. Iebildumi ir pārsvarā juridiski. Piemēram, tiek argumentēts, ka konfiskācija būtu starptautisko tiesību pārkāpums. Katra valsts bauda suverēno imunitāti, kas liedz citām valstīm patvaļīgi rīkoties ar tās īpašumu. Tiek arī norādīts, ka Eiropa šobrīd neatrodas de iure karastāvoklī ar krieviju, tāpēc tik drastiskam solim neesot pamata.
Tomēr šie argumenti neiztur kritiku. Starptautiskās tiesības pārkāpa pati krievija, brutāli iebrūkot suverēnā valstī, nogalinot tās iedzīvotājus, iznīcinot infrastruktūru un okupējot daļu teritorijas. Tāpēc ne krievija, ne citas valstis nevar apelēt pie krievijas tiesību ievērošanas, atsaucoties uz starptautiskās kārtības normām.
Diezgan skeptiska par iesaldēto aktīvu konfiskāciju līdz šim ir bijusi arī Eiropas Centrālā banka. Tā raizējas par monetāro stabilitāti, investoru uzticību eirozonai un eiro kā drošai rezerves valūtai, paužot bažas, ka citas valstis vienkārši izvairīsies ieguldīt savus līdzekļus eirozonā un aktīvos, kas ir denominēti eiro valūtā, ja tās redzēs, ka šie aktīvi jebkurā brīdī var tikt konfiscēti.
Tomēr arī šie argumenti uz kopējā fona izskatās diezgan vāji. Ja tā, tad investoru paļāvība un eirozonas uzticamība būtu cietušas jau pirms trim gadiem, kad agresorvalsts aktīvi tika iesaldēti un ierobežoti. Solis no iesaldēšanas līdz konfiskācijai ir daudz īsāks nekā no neierobežotas darbības līdz iesaldēšanai. Saprotams, ka centrālās bankas visumā apšaubīs jebkādu rīcību, kas varētu apdraudēt valūtas reputāciju, tomēr politiķiem nav vienmēr jāprasa centrālo banku atļauja.
Jāņem arī vērā, ka pati krievija jau šobrīd plāno līdzīgas darbības attiecībā uz rietumvalstu aktīviem krievijā.Te gan jāmin, ka krievija apsver privātā sektora aktīvu konfiskācijas, turpretī Eiropa – tikai valstij piederošos aktīvus. Nekas neliecina, ka, plānojot konfiskācijas, krievijai rūpētu starptautiskās tiesības, un nav arī skaidrs, vai Eiropas valstu nodokļu maksātājiem vajadzētu uztraukties par Rietumu kompāniju investīcijām krievijā.
Tā vai citādi, krievija, visticamāk, tāpat necer atgūt Beļģijā un Francijā noguldīto naudu. Tomēr lielākie šķēršļi ir nevis iepriekš minētie juridiskie argumenti, bet gan tīri politiski apsvērumi – pašiem beļģiem ir ievērojams finanšu portfelis krievijā, tāpat kā Francijas uzņēmumiem. Tam gan nevajadzētu traucēt Latvijai izdarīt politisko spiedienu uz kolēģiem, līdzīgi kā to šobrīd dara Igaunija. Laika vairs nav daudz. Iespējams, var piekrist arī radošiem juridiskiem risinājumiem – piemēram, šos līdzekļus kapitalizēt, izdodot obligācijas, vai strukturēt līdzīgi G7 aizdevumiem – tomēr efektīvākais rīks būtu vienkārša konfiskācija. Tam vajadzētu kļūt par vienu no mūsu diplomātijas galvenajiem uzdevumiem.