Andris Šuvajevs par politisko un ekonomisko situāciju, kas raksturo nākamā gada budžeta projektu

Politiski – šī valdība turpina pērn iesākto pieeju budžeta veidošanā, kas paredz skaidri noteiktu politisko prioritāti un tam atvēlētos nepieciešamos finanšu līdzekļus. Par budžetu tiek domāts valstiski, nevis partejiski. Atbildīga politika ir gatavība veikt skaidras izvēles, spēt tās pamatot un neatkāpties no pieņemtajiem lēmumiem par spīti dažādiem spiedieniem. Progresīvie neraugās uz budžetu kā pīrāgu, kur galvenais uzdevums ir izcīnīt pēc iespējas vairāk līdzekļu savām ministrijām. Koalīciju politika un dinamika bieži vien uzspiež tieši šādu pieeju, tomēr mēs redzam, ka valstiski atbildīga rīcība ir rīkoties koleģiāli, kopā ar partneriem apzinoties, kas valstij ir nepieciešams visvairāk un atbilstoši arī plānot finanšu līdzekļus. Nosakot iekšējo un ārējo drošību kā galveno prioritāti, šī koalīcija nevilcinās ar izvēļu izdarīšanu. Jā, tieši tāpēc arī opozīcijas partijām ir plašas iespējas kritizēt izdarītās izvēles un norādīt uz vairākām jomām, kur līdzekļi ir nepietiekami. Tomēr ar šādu pieeju, budžeta veidošanas noteikumi ir skaidri un par tiem arī var publiski atbildēt.

Ekonomiski – sākot darbu pie nākamā gada budžeta, šī koalīcija bija situācijā, kas, salīdzinot ar pēdējiem gadiem, bija neierasta. Ja atminamies, tad pirms četriem gadiem Eiropas Savienība apturēja fiskālo noteikumu ierobežojumus, kas ļāva Eiropas valstu valdībām sniegt nepieciešamo finanšu atbalstu gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem Covid pandēmijas laikā. Šo noteikumu apturēšana ļāva arī sniegt atbalstu pieaugošajām energo-izmaksām pēc krievijas pilna mēra iebrukuma Ukrainā. Četru gadu laikā izveidojās prakse, noteiktas investīcijas neieskaitīt ‘fiskālajā telpā’, kas sniedza nepieciešamo fiskālo rīcības brīvību. Papildus, divciparu inflācija nozīmēja ievērojamus PVN ieņēmumus, kas savukārt uzlaboja valdības bilanci un līdz ar to – iespēju šos ieņēmumus novirzīt atpakaļ ekonomikā. Tomēr šogad šai tendencei pienāca gals. Eiropas Savienībā ir pieņemts jauns fiskālais ietvars, kas būtībā paredz atgriešanos pie stingriem fiskāliem noteikumiem un līdz ar to būtiski samazina valsts spēju fiskāli stimulēt ekonomiku. Progresīvie šos fiskālos noteikumus vērtē ļoti kritiski, jo tie liedz valdībām īstenot nepieciešamās investīcijas attīstībai un labklājības uzlabošanai. Tā kā procentu likmes joprojām ir augstas, tad nav jābrīnās par zemu privātā patēriņa līmeni vietējā ekonomikā un arī mūsu tirdzniecības partneru ekonomikās. Šie apstākļi veido fonu, kurā koalīcijas rīcības brīvība ir ļoti ierobežota. Opozīcijas partijas var brīvi izpausties savā kritikā, tomēr šajā pozīcijā atrastos jebkura partija un šis ir konteksts, kuru ir svarīgi paturēt prātā, spriežot par budžeta projektu kopumā.

Tātad – ņemot vērā šo ievadkontekstu – kur šajā budžetā var novērot progresīvo politiku? Ļaujiet man norādīt uz trim galvenajiem sasniegumiem.

Pirmkārt, viens no svarīgākajiem uzdevumiem budžeta veidošanā bija rast iespējas palielināt nodokļu ieņēmumus drošības vajadzību segšanai. Šo varēja darīt dažādos veidos, piemēram, sekot Igaunijas piemēram un celt nodokļus lielākajai daļai sabiedrības. Tomēr Progresīvo ieskatā šāda izvēle būtu fundamentāli kļūdaina. Tā vēl vairāk slāpētu privāto patēriņu un līdz ar to vēl vairāk mazinātu potenciālās izaugsmes rādītājus. Turklāt apstākļos, kur Latvijas iedzīvotāji pēdējo četru gadu laikā ir piedzīvojuši būtiskas personisko finanšu svārstības gan Covid pandēmijas dēļ, gan divciparu inflācijas dēļ, šāds solis būtu sociāli netaisnīgs. Tieši tāpēc Progresīvie rosināja atgriezties pie sarunas par virspeļņas nodokļa ieviešanu kredītiestādēm, kas pēdējos gados pieredzēja rekordaugstus peļņas rādītājus. Finansiālā izteiksmē Latvija atrodas ārkārtīgi sarežģītā situācijā – kara tuvums Latvijas obligācijām uzliek zināmu ģeopolitisku sodu. Tieši tāpēc mums ir nepieciešams skaidri apliecināt investīcijas drošības infrastruktūrā, lai parādītu, ka mēs ģeopolitisko situāciju uztveram nopietni un esam gatavi rīkoties atbilstoši. Tomēr, ja tas notiek uz iedzīvotāju rēķinu, tad pastāv tikpat liels risks saasināt iedzīvotāju sociāl-ekonomisko situāciju un līdz ar to arī uzticību politiskajai varai. Ieviest virspeļņas nodokli kredītiestādēm, lai finansētu drošību ir vienīgais pareizais lēmums, kas nodrošina nepieciešamo līdzsvaru starp dažādajām sabiedrības interesēm. Nevar novērtēt par zemu šī lēmuma zīmīgumu. Progresīvie ir patiesi gandarīti, ka šī koalīcija ir spējusi demonstrēt gatavību stāties pretī naudīgiem lobijiem un aizstāvēt sabiedrības plašākās intereses.

Otrkārt, šis ir budžets, kas mazinās ienākumu nevienlīdzību un nabadzības risku Latvijas iedzīvotājiem. Es aicinu atminēties pēdējo reizi, kad politisku lēmumu rezultātā uzskatāmi un mērķtiecīgi tika mazināta plašā ienākumu nevienlīdzība un nabadzība Latvijas sabiedrībā. Līdz šim, politiskajā līmenī šīs problēmas vienkārši nebija aktuālas. Nebija neviens, kas to izvirzītu kā nopietnu izaicinājumu, kam ir iespējami risinājumi. Tomēr līdz ar Progresīvo nonākšanu valdībā, nabadzība un nevienlīdzība beidzot tiek uzlūkotas kā politiskas problēmas, nevis dabiski iznākumi, kam labākajā gadījumā ir kosmētiski risinājumi. Topošās nodokļu izmaiņas sper būtisku soli pretī progresīvai nodokļu sistēmai, kas ne tikai sekmēs nodokļu ieņēmumu pieaugumu, bet arī sistēmiski veicinās sabiedrības solidaritāti. Jā, Progresīvie būtu gatavi iet vēl drosmīgāk uz priekšu un mēs labprāt redzētu vēl lielāku progresivitāti. Un nē, tas nenozīmē, ka tagad par šīm problēmām varam aizmirst. Tomēr esam pārliecināti, ka tieši šādas izmaiņas, kas paredz fiksēta neapliekama minimuma ieviešanu jeb 0% IIN likmi, kā arī darbaspēka nodokļu samazinājumu lielākai daļai Latvijas sabiedrības ir pamats arī turpmākām izmaiņām sociālā taisnīguma stiprināšanā.

Ir pienācis laiks pārstāt izmantot argumentus par to, ka katrs pats savas laimes kalējs un, ja vien, cilvēks smagi strādās, tad spēs kļūt turīgs. Ir pienācis laiks pārstāt izmantot argumentus, ka progresīva nodokļu sistēma ir kā sods tiem, kas ir vairāk talantīgi un labāk pelnoši. Nevienlīdzība nav rezultāts atšķirīgām indivīdu prasmēm un spējām. Nevienlīdzība nav rezultāts dabiskai lietu kārtībai, kas pasauli iekārto turīgajos un trūcīgajos. Nevienlīdzība ir politiska izvēle. Pēdējo vairāk nekā 30 gadu laikā ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir radījusi sašķeltu sabiedrību un Latvijas politikā ir pienācis laiks no šīs tribīnes runāt arī par tiem cilvēkiem, kas ikdienā pelna minimālo vai vidējo algu un norādīt arī uz viņu talantiem, uz viņu prasmēm un uz viņu tiesībām uzlabot savu un savas ģimenes labklājību. Politiķu pienākums ir veidot sistēmu, kas viņiem ļauj to izdarīt. Un jā – tas nozīmē, ka tie, kuri ir piedzimuši labās ģimenēs, ieguvuši labu izglītību un labi apmaksātu darbu – šiem iedzīvotājiem ir jāapzinās, ka viņu labklājība ir cieši saistīta ar tiem bērniem, kas piedzimst nelabvēlīgos apstākļos un kas var tikai sapņot par šādām iespējām. Progresīva nodokļu sistēma nespēs atrisināt visus ar nabadzību un nevienlīdzību saistītos izaicinājumus, bet tā veido būtisku kopējās sistēmas daļu un ietekmē to kā iedzīvotāji uztver savus līdzcilvēkus.

Turklāt ienākumu nevienlīdzība nav tikai morāls jautājums par taisnīgu sabiedrību. Tā ir arī iemesls zemai izaugsmei. Ja iedzīvotāji savus pieaugošos ienākumus novirza dažādu finanšu aktīvu iegādei, nevis patēriņam, tad likumsakarīgi arī mazinās iekšzemes kopprodukta rādītāji. Ja nodokļu sistēma nostiprina ienākumu plaisas tad neizbēgami cietīs visa valsts ekonomika kopumā un tas ir tieši tas, ko mēs varam novērot Latvijas gadījumā.