Andris Šuvajevs: Mēs dzīvojam ilūzijās, ja uzskatām, ka šāda ekonomikas mīņāšanās uz vietas var turpināties ilgstoši.

Manuprāt, jārunā skaidra valoda. Latvijas ekonomika ir stagnācijas režīmā. Mūsu motors ir noslāpis. Pēdējos divos gados neesam redzējuši ne izaugsmi, ne attīstību. Latvijas saražotais iekšzemes kopprodukts faktiski nav mainījies kopš 2023. gada, un arī šobrīd nekas īsti neliecina par kādu pagrieziena punktu šajā bēdīgajā tendencē.

Tas ir zināms brīnums, ka šādos bezizaugsmes apstākļos koalīcijai vispār izdevās izveidot un pieņemt divus budžetus. Iespējams – nelaimīgā kara fons kavē sociālās spriedzes pārtapšanu plašākā sabiedrības neapmierinātībā. Tomēr tas ir tikai laika jautājums. Mēs dzīvojam ilūzijās, ja uzskatām, ka šāda ekonomikas mīņāšanās uz vietas var turpināties ilgstoši.

Stagnācija nav nejaušība: laiks skaidrām izvēlēm

Es arī lūdzu pārstāt šo stagnāciju skaidrot ar “ārējiem apstākļiem”. Jā – pandēmija, karš un megainflācija ir būtiski iemesli, kāpēc kopumā ekonomika nespēj attīstīties. Tomēr mums ir bijis pietiekami daudz laika, lai ne tikai izanalizētu apsīkuma iemeslus, bet arī sagatavotu jaunus priekšlikumus izaugsmei. Un šeit jārunā skaidra valoda – ja šādi priekšraksti ir kaut kur tapuši, tad tie vēl nenes augļus.

Šī brīža stagnācija ir rezultāts ilgstošām Latvijas politiskajām izvēlēm par labu tautsaimniecības sektoriem, kas turīgumu atnesa vien dažiem “izredzētajiem”, kamēr lielākā daļa Latvijas sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanos juta minimāli un tikai ļoti pakāpeniski 30 gadu garumā. Nu jau trešo gadu “Progresīvie” konsekventi aicina valdību izvēlēties konkrētas ekonomikas nozares, kam sniegt valsts atbalstu, tomēr nevaru teikt, ka jūtamies sadzirdēti. Valsts ekonomikas politika mums joprojām izskatās fragmentēta un izplūdusi. Un, šķiet, arī sociālie partneri tam īsti neiebilst. Tā vietā, lai spriestu, kā valstij attīstīt noteiktus stratēģiskos sektorus, mēnešiem ilgi tiek runāts par valsts izdevumu mazināšanu kā brīnumnūjiņu mūsu stagnācijas problēmai.

Nevienlīdzība kā šķērslis izaugsmei

Var, protams, solīt sapņu pilis par ekonomikas dubultošanu, tomēr esošā ekonomikas struktūra neliecina, ka šāda skaisti iztēlota izaugsme sabiedrību ietekmētu vienmērīgi. Būtiska daļa Latvijas ģimeņu dzīvo nemitīgā spriedzē un uztraukumā par savu spēju “savilkt kopā galus”, nosegt neparedzētus izdevumus, dzīvot siltā mājoklī un lietot pilnvērtīgu, veselīgu uzturu. “Progresīvie” vienmēr ir norādījuši, ka nabadzība un nevienlīdzība ir strukturālas ekonomiska rakstura problēmas. Tas nav stāsts tikai par nepieciešamību palīdzēt tiem, kam klājas grūti: plaša nevienlīdzība kavē kopējo izaugsmi; plaša nevienlīdzība dārgi izmaksā ikvienam no mums; plaša nevienlīdzība ir viens no esošās stagnācijas iemesliem.

Turklāt dati apliecina, ka situācija pēdējos četros gados faktiski nav uzlabojusies. Tāpēc būtu ārkārtīgi muļķīgi brīnīties par pieaugošo atbalstu populistiskiem politiskiem spēkiem, kam pat īsti nav jācenšas pārliecināt publiku, ka valdība ir slikta. Ja puse no visiem iedzīvotājiem nespēj segt neparedzētus izdevumus, tad viegli paredzēt šo cilvēku politiskās izvēles.

Ja runājam skaidru valodu, tad jāsaka – kopējā situācija nav laba par spīti atsevišķiem veiksmes stāstiem, kas vienmēr ir atrodami. Tāpēc jautājums ir par redzējumu tālākajam darbam.

Latvijas izaugsme sākas enerģētikā

Tieši pateicoties “Progresīvajiem”, ir pieņemtas nodokļu izmaiņas, kas lielākajai daļai iedzīvotāju uz rokas atstāj vairāk līdzekļu, tā mērķtiecīgi mazinot nevienlīdzību un nabadzību. Mēs esam gatavi rīkoties vēl straujāk. Mēs redzam, ka sabiedrības turīgais slānis ir gatavs maksāt vairāk, lai rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem saruktu. Šī sabiedrības turīgā slāņa pārstāvji šobrīd sēž šajā zālē, un esmu pārliecināts, ka ikviens no jums ir gatavs maksāt vairāk, lai mūsu bērniem būtu labāka izglītība un mūsu vecākiem labāka sociālā aprūpe.

Latvijas turpmākā ekonomikas izaugsme ir cieši atkarīga no mūsu rīcības enerģētikas jomā. Jautājumā par klimata krīzi šim parlamentam diemžēl ir problēmas pieņemt realitāti un tiek izgudroti jauni eifēmismi, piemēram, “saprātīgs zaļais kurss”, lai paši darītu pēc iespējas mazāk un šo problēmu pārliktu uz nākamo paaudžu pleciem. Tomēr “Progresīvo” ieskatā šis nav stāsts tikai par mūsu paaudzes morālo pienākumu. Katrs eiro, ko pasaulē iztērē fosilajam kurināmajam, palīdz noturēt globālās cenas augstas – padarot Putina naftas un gāzes tirdzniecību ienesīgāku. Pat ja mēs esam pārtraukuši tiešos energoresursu importa ceļus no Krievijas, tik ilgi, kamēr dedzinām naftu un gāzi, mēs paliekam daļa no sistēmas, kas uztur viņa kara mašīnu. Enerģētiskā drošība un vides ilgtspēja ir nedalāmi saistītas.

Motors ir noslāpis – laiks to iedarbināt

Es nenoliedzu, ka mums vēl daudz mājasdarbu jāpilda, lai pāreja uz atjaunīgajiem energoresursiem būtu taisnīga un efektīva, lai tirgus struktūras nodrošinātu godīgu konkurenci un lai mazaizsargātas ģimenes saņemtu atbalstu. Tomēr šo pāreju nedrīkst bremzēt – it īpaši, ja bremzēšana notiek elementāras nezināšanas dēļ.

Ir labi, ka Ekonomikas ministrija savā ziņojumā redz vietu zaļās industrijas attīstībai. Ir labi, ka Ekonomikas ministrija sola pievērst uzmanību sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju iekļaušanai darba tirgū. Ir labi, ka Ekonomikas ministrija definē militāro industriju kā perspektīvu nozari. Tomēr man joprojām pietrūkst kopēja attīstības stāsta. Tāda stāsta, kurš skaidri pateiktu: mūsu motors ir noslāpis, bet mēs to iedarbināsim, attīstot atjaunīgo enerģētiku, atbalstot mūsu jaunuzņēmumus, investējot sabiedriskajos pakalpojumos, investējot mūsu cilvēkos un stiprinot mūsu energoneatkarību, vienlaikus slāpējot Krievijas kara mašīnu.

Lai gan šādu stāstu es šeit neredzu, vēlu veiksmi pārvērst vārdus taustāmā izaugsmē, ko jūt ikviens Latvijas iedzīvotājs.