Jana Simanovska: Vai Latvijai draud “resursu lāsts”?

Vai pārāk daudz resursu var būt slikti? Un kāpēc mums tas ir svarīgi? Latvijai ir būtiski resursi — meži, un to apsaimniekošanas jautājums šobrīd ir ārkārtīgi polarizējis sabiedrību, tāpēc ir svarīgi  paskatīties uz šo jautājumu mazliet attālināti caur teorijas prizmu. Un šī teorija ir “resursu lāsts”.

Kādi riski saistīti ar resursu pārbagātību?

Agrāk valdīja uzskats, ka resursu pārpilnība veicina valsts attīstību, bet salīdzinoši nesen — kopš 1980. gada — šis uzskats ir mainījies, un, kā raksta austrāliešu zinātnieks Endrjū Rosers (Andrew Rosser), empīriskie dati liecina, ka dabas resursu pārpilnība (vai kādu noteiktu resursu veidu pārpilnība) palielina risku, ka valstis saskarsies ar nelabvēlīgām ekonomiskām, politiskām un sociālām sekām, tostarp lēnāku ekonomisko attīstību, zemāku demokrātijas līmeni un politisko nestabilitāti. [1] Šo paradoksu dēvē arī resursu lāstu. Rosers, balstoties uz plašu zinātniskās literatūras analīzi, to skaidro ar vairākiem mehānismiem:

• Ekonomiskā atkarība — valsts ekonomika kļūst atkarīga no viena resursa izmantošanas un eksport un neiegulda citu sektoru attīstībā; tas uzliek pārlieku slogu vienam sektoram (tostarp, neilgtspējīgu izmantošanu), un padara to ļoti jutīgu pret jebkuru svārstību. Piemēram, Krievijas gadījumā, kur vairāk kā  ⅔ no eksporta veidoja fosilā nafta un gāze, nodrošinot ½ no Krievijas Federālā budžeta, pārējās tautsaimniecības nozares ievērojami sāka atpalikt. Attiecīgi, atteikšanās no fosilajiem resursiem klimata politikas vārdā ir nopietns drauds Krievijas ekonomikai, kas arī skaidro tās centienus kontrolēt citas valstis un ieguldīt klimata dezinformācijā (A. Etkinds [2]).

• Politiskā korupcija un autoritārisms — ienākumi no resursiem dod valdībām lielu “vieglas naudas” rezervi, samazinot nepieciešamību iekasēt nodokļus un atskaitīties sabiedrībai, nodrošinot caurspīdīgumu. Turklāt šādas sabiedrībai piederošas resursu rezerves radot lielus riskus atsevišķām personām “piezīsties” šim ienākumu avotiem, ko arī labi var novērot Krievijā (tāpēc daži pētnieki tur notiekošo sauc par “petrokrātiju” — naftas varu).

• Resursu kari — ekonomiska atkarība un korupcija arī noved pie tā saucamajiem resursu kariem un šķelšanās sabiedrībā.

Rosers arī secina, ka riska faktors ir nevis pati ekonomiskā atkarība no dabas resursiem, bet gan pārmērīgi ienākumi virs normālas peļņas. Šādu “virspeļņu” pastāvēšana veicina īstermiņa domāšanu un savtīgu peļņas meklēšanu, valsts institucionālās kapacitātes vājināšanos un izaugsmi kavējošu grupu ietekmes pieaugumu, un pat ārvalstu iejaukšanos.

Latvijā gan nav nozīmīgu naftas atradņu, bet mums ir meži, un salīdzinot ar citu valstu piemēriem, atsevišķas “resursu lāstu” raksturojošas tendences var redzēt arī Latvijā.

Koksnes lāsta pazīmes Latvijā

50% Latvijas teritorijas klāj meži un 50% no tiem pieder Latvijas valstij — mūsdienās tie ir milzīgi resursi, bet cik daudz mēs — Latvijas sabiedrība — no tiem iegūstam? Diemžēl, vairākas no Rosera minētajām pazīmēm — ekonomiskā atkarība, neilgtspējīgs resursu patēriņš, lobija ietekme un sabiedrības šķelšanās — saistībā ar mežu apsaimniekošanu ir labi pamanāmas Latvijā.

Pārlieka paļaušanās uz mazapstrādātas koksnes eksportu ekonomikā

Latvija ir viens no lielākajiem apaļkoku un zāģmateriālu eksportētājiem Eiropas Savienībā, un  mēs šo resursu pārdodam lēti — kā maz apstrādātu materiālu, dodot maz pievienotās vērtības [3]. Kā liecina Latvijas Bankas aprēķini (Latvijas Bankas atbildes vēstule Latvijas Dabas fondam), augstākas pievienotās vērtības kokapstrādē mēs ievērojami atpaliekam no citām valstīm — 1. attēlā labi redzams, ka Latvija, atšķirībā no kaimiņvalsīm, daudz vairāk eksportē “jēlfnatu”, proti, mazapstrādātu koku.

Šī atkarība ir bīstama: kad krīt globālais pieprasījums pēc koksnes produktiem (būvniecības apsīkums pēc Krievijas pilna mēroga agresijas sākuma), mežsaimniecības nozare un valsts budžets izjūt spiedienu. Iepriekšējo gadu krīzes situācijās valdība ir palielinājusi koksnes resursu ieguvi, lai mazinātu finanšu deficītu, kā rezultātā koksnes ieguve pakāpeniski ir palielinājusies un šobrīd sasniegusi rekordlielus apjomus (2. attēls), bet tāpat strauji augusi arī nozares uzņēmumu peļņa (3. attēls). Neskatoties uz straujo izaugsmi, pie pirmajām krīzes pazīmēm meža nozare griezās pie valdības pēc palīdzības, un 2024. gadā valdība ievērojami atbalstīja kokrūpniecības nozari [4], pārvirzot tai finansējumu no ceļu uzturēšanas. Šis viegli aizsniedzamais finanšu nodrošinājums valdībai arī mazina vēlmi attīstīt citas nozares un ieguldīt inovācijās. Tas saskan arī tendenci, ka zinātnes un inovāciju finansējumā Latvija ievērojami atpaliek no citām Eiropas valstīm.

Neilgtspējīgs resursu patēriņš

Protams, šāda mežu kā slaucamās govs izmantošana nepaliek bez sekām: mūsu meži no CO₂ uzkrājējiem kļuvusi par tā emisiju avotu, kas uzliek lielu slogu uz citām nozarēm, lai Latvija sasniegtu savus CO₂ samazinājuma mērķus.

Pretēji publiski izskanējušām ziņām, ka CO₂ uztveres kritums ceļoties no tā, ka Latvijā esot pārāk daudz “vecu mežu ar pūstošu koksni”, Latvijas ziņojumā Eiropas Komisijai par periodu no 1990. līdz 2022. gadam teikts, ka 2022. gadā kopējā siltumnīcefekta gāzu piesaistes apjoma ievērojams samazinājums salīdzinājumā ar 1990. gadu galvenokārt saistīts ar pieaugošu ciršanas intensitāti nobriedušos mežos. Nozīmīgu devumu emisiju pieaugumā veido arī meža zemju nodošana apbūvei, kā arī dabiski apmežojušos zemju pārveidošana par aramzemēm un zālājiem. No visiem faktoriem vislielāko ietekmi rada tieši ciršanas intensitāte.

Intensīvas mežistrādes rezultātā mainās mežu struktūra — Latvijā ir mazliet pieaudzis ciršanas vecumu sasniegušu un pārsniegušu mežu daudzums, bet ievērojami pieaudzis jaunaudžu daudzums un samazinājies vidēji vecu mežu daudzums, kas arī atstāj negatīvu ietekmi gan uz oglekļa piesaisti, gan bioloģisko daudzveidību.

Latvijā mežistrāde notiek arī putnu ligzdošanas periodā, kas apdraud meža putnu populāciju. Kolektīvais iesniegums portālā “Mana balss” [6] savāca vairāk kā 10 000 parakstus mežistrādes ierobežošanai putnu ligzdošanas laikā, bet tas nepārliecināja Saeimas deputātus — visticamāk, ļoti nopietnas meža nozares pretdarbības dēļ. Eiropas Savienības tiesa nupat gan ir norādījusi, ka putnu traucēšana mežistrādē ir nelikumīga (lietā C‑784/23, 2025. gada 1. augustā [7]). Dabas skaitīšanas dati liecina, ka dabas daudzveidība mežos piedzīvo lielu slodzi, mazāk nekā puse no Latvijas mežiem ir vecāki par 60 gadiem, un bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no visiem mežiem, mežu platības ir stipri sadrumstalotas [8] un arī samazinās meža putnu populācijas [9].

Varam minēt, ka tieši nespējot izpildīt bioloģiskās daudzveidības aizsardzības prasības AS “Latvijas Valsts meži” ir atteikusies no ilgtspējīgas mežsaimniecības FSC sertifikāta, un šobrīd konflikts ar arodbiedrību draud arī ar mazāk prestižā PEFC sertifikāta zaudēšanu, kas samazinās arī Latvijas koksnes produktu vērtību pasaules tirgū.

Nedemokrātiskas tendences mežu politikas veidošanā

Jau ilgstoši varam vērot, ka lēmumu pieņemšana meža politikā notiek, apejot sabiedrības intereses. Meža nozari regulējošā Zemkopības ministrija virza likumprojektus, kas neatbilst Satversmes un Valsts pārvaldes likuma garam — steidzamā kārtā, atvēlot ļoti īsu laiku saskaņošanai un bez sabiedriskās apspriešanas, neizvērtējot ietekmi uz vidi, kas ir pretrunā arī ar Latvijas starptautiskajām saistībām, proti, Orhūsas konvencijai. Šī iemesla dēļ Satversmes tiesa ir atcēlusi Ministru kabineta noteikumus, kas ļāva cirst jaunākus kokus, tomēr šī prakse turpinās, birokrātijas samazināšanas un peļņas gūšanas aizsegā cenšoties mainīt tiesību aktus, kas palielina spiedienu uz Latvijas mežiem.

Meža īpašnieku un mežsaimniecības lobijs ir viens no spēcīgākajiem Latvijā, un meža ciršanas lobijam tiek atvēlēta arī valsts nauda (AS “Latvijas valsts meži” līdzekļi, kā arī Meža attīstības fonda granti). “Latvijas valsts mežu” pārstāvji regulāri viesojas skolās un dažādos pasākumus, izplatot mītus, ka “meža raža noteikti jānovāc”. Nevēlamos viedokļus apkaro gan pats uzņēmums “Latvijas valsts meži”, gan arī Zemkopības ministrija, par to esmu saņēmusi sūdzības no pilsoniskajiem aktīvistiem, un par to ir ziņojis arī raidījums “Atvērtie faili” [10].

Papildus uzbrukumiem kritiķiem mežu politikā saskaramies ar lielu dezinformācijas devu. Piemēram, Zemkopības ministrijas sagatavotajā anotācijā Meža likumu grozījumiem varēja lasīt ļoti daudz maldinošas informācijas, sagrozot piesaukto pētījumu atziņas un noklusējot būtiskus faktus. Arī par šo tendenci ir ziņojuši “Atvērtie faili” [11].

Sabiedrības polarizācija un spriedze

Konflikts starp meža nozares interešu grupām un dabas aizstāvjiem ir izteikts un pieaug, nozares ministrs — Zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) — balsis, kas aicina aizsargāt mežus, ir saucis par “zaļajiem komunistiem”. Tomēr Vidzemes augstskolas aptaujā, kas notika šogad, varam redzēt, ka dabas aizsardzība ir svarīga absolūtam vairākumam Latvijas sabiedrības (95% respondentu piekrīt), un aptaujātie tieši mežu izciršanu min kā būtisku vides problēmu (35% respondentu). Lielākā daļa nepiekrīt bieži dzirdētajam mudinājumam, ka dabas aizsardzība ir sekundāra, kamēr sabiedrība sasniegs pietiekamu labklājības līmeni. ⅘ uzskata, ka ekonomisko interešu vārdā nav pieļaujams iznīcināt aizsargājamas sugas [12] — šāds sabiedrības noskaņas mērījums skaidri disonē ar Zemkopības ministrijas iecerēm samazināt dabas aizsardzības prasības (apgrūtinot mikroliegumu ierosināšanas procesu iedzīvotājiem) un palielināt mežu izciršanu.

Interesanti, ka viens no intensīvas mežistrādes lobijiem ir Latvijas Meža īpašnieku biedrība, kuras lielākais biedrs ir AS “Latvijas valsts meži”. Bet AS “Latvijas valsts meži” tikai apsaimnieko mežus, kas pieder Latvijas valstij — tātad, sabiedrībai —, un pēc būtības būtu jāpauž Latvijas sabiedrības viedoklis, proti, ka dabas aizsardzība ir svarīga.

Vai iespējams atbrīvoties no koksnes lāsta?

Vai ir izeja? Atgriezīšos pie Rosera secinājuma, ka riska faktors ir nevis pati ekonomiskā atkarība no dabas resursiem, bet gan pārmērīgi ienākumi virs normālas peļņas. Faktiski, laba resursu pārvaldība, pretkorupcija, atklātība, atbildīga attieksme pret resursu rezervēm ir svarīgākie uzdevumi, lai panāktu ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu sabiedrības interesēs. Valstīs ar stipru demokrātiju kā, piemēram, Norvēģijā ir izdevies izvairīties no “resursu lāsta”.

Arī nule kā Latvijā uzņemtais Šveices zinātnieks Matīss Vakernagels (Mathis Wackernagel) aicina daudz lielāku uzmanību pievērst labai resursu pārvaldībai, savā rakstā secinot: “lai gan ievērojama uzmanība ir pievērsta literatūrai par “resursu lāstu” un “holandiešu slimību” [13], salīdzinoši maz diskusiju veltīts resursu drošības kritiskajai lomai”.

Pēdējās divās desmitgadēs meža nozares eksporta īpatsvars kopeksportā ir samazinājies un turpina samazināties. Ja 2000. gadu sākumā tas sastādīja līdz pat 40% no visa kopeksporta, tad šobrīd tas ir zem 20% [14]. Pēdējos gados palielinās produktu īpatsvars ar augstu pievienoto vērtību, kas ir apsveicama parādība.

Tomēr fakts, ka meža zemes no CO₂ uztvērēja kļuvušas par CO₂ avotu un ciršanas apjomi pieaug gadu no gada, liek jautāt, vai meža apsaimniekošana Latvijā patiešām ir ilgtspējīga un vai tā neapdraud ne vien dabu, bet arī pašas nozares nākotnes perspektīvas?

Nozares plānošanas dokumenti, tostarp tikko publicētās Meža nozares attīstības pamatnostādnes [15], kuras var apspriest līdz 15. novembrim, šeit spēlē būtisku lomu. Tomēr jānorāda, ka ietekmes uz vidi novērtējums, kas ir neatņemama sabiedriskās apspriešanas sastāvdaļa, šīm pamatnostādnēm vēl nav pat uzsākts (23.09.2025.), bet pašās pamatnostādnēs iekļautais datu apjoms ir niecīgs, radot šaubas par procesa kvalitāti. Ir tikai viens iemesls, kāpēc pamatnostādņu dokuments ir tik paviršs: lai noklusētu nepatīkamo informāciju par mežu stāvokli Latvijā un attīstības tendences, kas šobrīd apdraud ne tikai bioloģisko daudzveidību, bet arī pašas nozares ekonomisko ilgtspēju un uzliek slogu citām nozarēm, kam būs jākompensē Latvijas meža zemju zaudētā spēja piesaistīt CO₂.

Noslēgums

Latvijas meži ir mūsu kopīgā bagātība, bet šobrīd mēs to ievērojami noplicinām, ja turpināsim rīkoties īstermiņa peļņas un šauru interešu vadīti. Latvijai, līdzīgi kā citām valstīm ar dabas bagātībām, pastāv “resursu lāsta” riski, kas izpaužas kā:

• pārmērīga paļaušanās uz mazapstrādātas koksnes eksportu, radot mazu pievienoto vērtību un ievainojamību globālo cenu svārstībām;

• intensīva mežistrāde, kas pārvērtusi mežus no CO₂ uztvērējiem par emisiju avotu, apdraudot gan klimata mērķus, gan bioloģisko daudzveidību;

• nedemokrātiskas prakses politikas veidošanā un spēcīga nozares lobija ietekme;

• pieaugoša sabiedrības polarizācija starp ekonomiskajām interesēm un dabas aizsardzību.

Resursu lāsts nav neizbēgams, jo to nosaka nevis pats resursu daudzums, bet gan tas, kā mēs resursus pārvaldām. Atklātība, sabiedrības līdzdalība un ilgtspējīga pieeja var pārvērst mūsu mežus par ilgtermiņa drošības un labklājības pamatu, nevis par šķelšanās un atkarības avotu. Izvēle ir mūsu pašu rokās — vai atstāt nākamajām paaudzēm noplicinātu resursu un konfliktu mantojumu, vai arī ilgtspējīgi koptu mežu, kas dod vērtību gan sabiedrībai, gan dabai.

Avoti:

1. Rosser, A. (2006). The political economy of the resource curse: A literature survey. IDS Working Paper 268, Institute of Development Studies

2. Aleksandrs Etkinds “Krievija pret mūsdienīgumu”, izdevniecība "Valodu māja", 2024

3. Baltijas un Ziemeļvalstu zaģmateriālu eksporta pārskats.2020 gada rezultāti. MeKa 2021_02 Baltijas un Ziemeļvalstu zāģmateriālu eksporta pārskats.pdf

4. Kokrūpniecības nozarei šis ir izdzīvošanas gads, Dienas Bizness, 23.09.2024, https://www.db.lv/zinas/kokrupniecibas-nozarei-sis-ir-izdzivosanas-gads-518151

5. Kopsavilkums par 2024. gada siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju balstoties uz versiju, kas iesniegta Eiropas Komisijai 15.03.2024, Rīga, LVĢMC

6. https://manabalss.lv/par-mezizstrades-miera-periodu-putnu-ligzdosanas-laika/show

7. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/147/EK – Savvaļas putnu aizsardzība – Aizliegums cirst kokus putnu pārošanās un ligzdošanas laikā, lietā C‑784/2, 01.08.2025, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:62023CJ0784

8. Dabas skaitīšanas dati: Latvijā vissliktāk šobrīd klājas zālājiem, arī pārējām biotopu grupām nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa apsaimniekošana, Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapa, 11.05.2023, https://www.daba.gov.lv/lv/jaunums/dabas-skaitisanas-dati-latvija-vissliktak-sobrid-klajas-zalajiem-ari-parejam-biotopu-grupam-nepieciesama-pardomata-ilgtermina-apsaimniekosana

9. Sarūk gan mežu, gan lauku putnu populācijas, portāls “Dabas dati”, 2024 https://dabasdati.lv/lv/article/saruk-gan-mezu-gan-lauku-putnu-populacijas/2024/

10. #82 Draudi un drošības dienesta vizīte: ar kādām metodēm sevi sargā mežistrādes nozare, 2022, https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/atvertie-faili/82-draudi-un-drosibas-dienesta-vizite-ar-kadam-metodem-sevi-sarg.a158685/

11. #213 Demagoģijā mirstošie meži – kā Zemkopības ministrija grib panākt vairāk kailciršu? https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/atvertie-faili/213-demagogija-mirstosie-mezi--ka-zemkopibas-ministrija-grib-pan.a211565/

12. Vidzemes augstskolas aptauja par dabas aizsardzību, 2025, https://latvianature.daba.gov.lv/wp-content/uploads/2025/05/A6_3_ViA_sabiedribas_aptauja_21052025.pdf

13. Wackernagel, M., Lin, D., Evans, M., Hanscom, L., & Raven, P. (2019). Defying the Footprint Oracle: Implications of Country Resource Trends. Sustainability, 11(7), 2164. https://doi.org/10.3390/su11072164

14. Meža nozare skaitļos un faktos, 2025, Buklets „Meža nozare skaitļos un faktos” | Zemkopības ministrija

15. Meža nozares attīstības pamatnostādnes, https://www.zm.gov.lv/lv/media/17771/download?attachment