Šuvajevs: Latvijas lielākais izaicinājums ir spēt iemācīties domāt eiropeiski

Progresīvie Saeimas frakcijas vadītāja Andra Šuvajeva runa ikgadējās ārpolitikas debatēs 2026. gada 29. janvārī.

Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.

Un ir jāiesāk ar situācijas raksturojumu, jo tas var atšķirties, atkarībā no politiskās pārliecības. Latvijas ārpolitika ir kļuvusi par iekšpolitiku. Latvijas parlamentā ir izveidojies konkurss par to, kurš būs lielāks Donalda Trampa atbalstītājs. Starpvalstu attiecībām mainoties strauji, ir sarežģīti definēt galvenās izmaiņas un saprast Latvijas lomu tajās. Tomēr es vēlos, lai Latvija runā skaidru valodu; Latvijai ir jārunā tieši, bez aplinkiem, ar pašcieņu un augsti paceltu galvu.

Es esmu jau pamanījis, ka Šlesera frakcija ir sākusi teikt, ka Progresīvie ir "valstisks apdraudējums" savas ārpolitikas dēļ. Un, ziniet, man laikam nav nepieciešams skaidrāks apliecinājums, ka mēs darām pareizi, ja Šlesera frakcija sāk šādi runāt. Man ir grūti iztēloties lielāku komplimentu. Galu galā šī ir frakcija, kurai droši vien šobrīd ir grūti atbildēt uz jautājumu: kam pieder Grenlande?

Pasaules ārpolitikā redzam divus politiķus — Somijas prezidentu un Kanādas premjeru — kuri ir ieguvuši uzmanību un cieņu, sakot, ka pasauli nepieciešams uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kā to vēlamies redzēt. Tātad mums ir jāatbild šajās debatēs uz jautājumu — kāda ir šī brīža pasaules starpvalstu politika?

Mēs redzam divas puses jeb divas nometnes. Viena aizstāv kārtību, kas balstīta starptautiskos noteikumos un tiesībās. Šī ir kārtība, ko mūsu paaudze zina vislabāk, jo tieši tā sekmēja Latvijas neatkarības atgūšanu.

Tikmēr otra puse uzsver, ka kārtība turpmāk ir jābalsta spēkā. Šī ir atgriešanās pie principiem, kas noteica pasaules kārtību līdz Pirmajam pasaules karam, kad impērijas brīvi vienojās par teritoriju iegūšanu un pārvaldīšanu. Un Latvija jau reiz ir bijusi upuris impēriju ambīcijām, tāpēc arī šis redzējums mums nav gluži svešs.

Katru šo nostāju raksturo spriedze un pretrunas. Piemēram, starptautisko tiesību kārtība vienmēr ir bijusi atkarīga no ASV investīcijas un līdzdalības šajā sistēmā. Un var, protams, pieņemt, ka tiesību kārtība ir objektīvs un no valstīm neatkarīgs izkārtojums, tomēr tas būtu naivi.

Ikvienam, kurš šobrīd kaislīgi runā par vērtībām un starptautiskās kārtības principiem, ir arī jāatbild uz jautājumu, kā šī kārtība strādā, ja ASV vairs nevēlas tajā piedalīties? Un atbilde nebūt nav pašsaprotama.

Tajā pašā laikā arī kārtība, kas balstīta spēkā, nav bez pretrunām. Jo galu galā runa tāpat ir par "kārtību", un tā paredz noteikumus. Arī karam, kā mēs zinām, ir noteikumi. Pat, ja attiecību rezultātu nosaka militārs pārsvars, ikvienam sabiedrības pārstāvim ir jāskatās cauri miglai un jādefinē noteikumi, kurus veido spēks. Un tad arī ir iespēja tos ietekmēt ar ieročiem, ko izmanto mazas valstis savu interešu aizstāvībā.

Šādos apstākļos, kur veidojas divas izteiktas puses un nevar paredzēt šīs sadursmes iznākumu, Latvija ir neapskaužamā situācijā. No vienas puses, mūsu eksistence — kā valstij — ir atkarīga no starptautisko tiesību kārtības. Tieši tās trūkums vai nepilnvērtīgums bija viens no iemesliem, kāpēc PSRS varēja mūs okupēt.

No otras puses, ASV kā mūsu ietekmīgākais stratēģiskais partneris aizvien vairāk atbalsta kārtību, kas ir balstīta spēkā. Tas, savukārt, nozīmē nepieciešamību runāt pretī un nepiekrist mūsu partnerim — pārliecībā, ka tas nemazina mūsu drošību. Suverenitāte, kas ir balstīta spējā izturēt spiedienu, nevis suverenitāte, kas ir balstīta noteikumos, — nav mazu valstu interesēs.

Zinot, ka tieši ASV rīcība pēdējā gada laikā un it īpaši pēdējās nedēļās, ir tā, kuru cenšamies saprast visvairāk, jo tā arī ietekmē mūs visvairāk, ir jājautā, ko mēs zinām par ASV nodomiem? Lai nenodarbotos ar lieku minēšanu, ir jāskatās uz to, ko saka paši amerikāņi. Tikko publicētajā ASV Nacionālajā aizsardzības stratēģijā, redzam vismaz trīs svarīgas atziņas.

Pirmkārt, Eiropai turpmāk tiks sniegts tikai kritiski nepieciešams, bet ierobežots atbalsts. Šis nav pārsteigums. Šis ir plaši diskutēts jau vairāku gadu garumā un tikai apstiprina ilglaicīgu tendenci. 

Otrkārt, Eiropa ir ASV nepieciešams sabiedrotais. Eiropa ir nepieciešama situācijā, kur ASV saskaras ar vairākiem draudiem vienlaikus. Un šis, savukārt, sniedz arī pašai Eiropai zināmu sviru turpmākajās sarunās par tirdzniecību un militāro sadarbību.

Treškārt, sabiedrotie, kas uzņemas atbildību par savu drošību, ir vērtīgi sabiedrotie. Tam vajadzētu nomierināt ikvienu, kurš baidās izteikt kādu kritisku vārdu par Donalda Trampa īstenoto politiku. Svarīgi ir ne tik daudz mūsu vārdi, cik mūsu darbi. Investīcijas aizsardzībā. Spēju iepirkumi. Robežas stiprināšana. Mēs esam paraugsabiedrotie ne jau tāpēc, ka esam pakļāvīgi un lišķīgi, bet gan tāpēc, ka mums nav ilūziju par Krieviju un zinām, ka tai jāstājas pretī ar spēku.

Tāpēc vēlos iezīmēt četrus svarīgākos uzdevumus ārlietu politikā. Šie ir uzdevumi, kas iezīmē izvēles ar skaidru politisko kontekstu. Vadoties no šiem uzdevumiem, ir jāvērtē mūsu ārpolitikas veiksme vai neveiksme.

Pirmkārt, mūsu tuvākie ģeogrāfiskie kaimiņi ir arī mūsu vistuvākie sabiedrotie. Baltijas valstis, Polija, Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija. Šajā sarakstā arī noteikti ir jāiekļauj tādas valstis kā Lielbritānija un Kanāda. Šī ir koalīcija, kurai ir jāveido ne tikai militārs bloks, bet arī politiski diplomātisks bloks.

Šī bloka uzdevums ir konsekventi aizstāvēt Ukrainu un spēt runāt ar stratēģiskajiem partneriem viņiem saprotamā valodā — par starptautisko kārtību, par ieguldījumiem un atbildību. Tieši šī bloka vārdā Latvijai ir jāizsaka beznosacījumu solidaritāte ar Dāniju Grenlandes jautājumā.

Par spīti mainīgajiem ziņu virsrakstiem, mēs nedrīkstam zaudēt fokusu uz vissvarīgāko — uz atbalstu Ukrainai, uz spiediena veidošanu Krievijai — gan sankciju ziņā, gan ēnu flotes ziņā, gan veidojot diplomātiskas attiecības ar globālo dienvidu valstīm, lai mazinātu Krievijas starptautisko ietekmi.

Otrkārt, Latvijas loma Eiropas Savienībā. Iespējams, tieši šis politiskais mērogs ir pats svarīgākais, jo, mazinoties ASV lomai eiroatlantiskajā drošības arhitektūrā, neizbēgami un automātiski pieaug ES loma. Tomēr uzdevumi šeit tāpēc ir ne mazāk ambiciozi.

Militāras neatkarības pamatā ir jābūt finanšu sistēmai, kas to spēj uzturēt, un šobrīd Eiropai tādas nav. Tas nozīmē, ka ir jāspēj runāt par vienotu parādu un, tātad, aizvien ciešāku politisko integrāciju. Iepirkumi ir jākoordinē — gluži vienkārši, lai dažādās aizsardzības spējas būtu salāgotas atbilstoši valstu vajadzībām un infrastruktūrām, un atšķirīgu ekonomisko interešu savtība ir viegli prognozējama, nemaz nerunājot par vienotu skatījumu attiecībā uz spēju izmantošanu dažādu apdraudējumu gadījumos.

Tomēr Latvijas pusē pats lielākais izaicinājums šajā ziņā ir spēt iemācīties domāt eiropeiski. Patiesi eiropeiska domāšana nozīmē spēju uztvert citu valstu izaicinājumus kā savus. Klimata krīzei pielāgota infrastruktūra Spānijā; migrācijas plūsmas pie Eiropas robežām; autoritārisma tendences atsevišķās dalībvalstīs — par šīm problēmām ir jāspēj domāt kā par savām. Un bieži vien šajā parlamentā no šīs tribīnes mēs redzam pretējo: klimata mērķi tiek izsmieti, solidaritāte migrācijas politikā tiek saasināta, autoritārisma tendences tiek svētītas kā konservatīvas vērtības.

Šajos mainīgajos apstākļos Latvijai nav jājūtas nedroši. Eiropa ir atbilde mūsu izaicinājumiem. Tomēr mūsu politiskajiem līderiem ir jāmācās domāt eiropeiski, it īpaši tāpēc, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības to jau ļoti labi saprot.

Treškārt, Latvija ir uzņēmusies atbildību ANO Drošības padomē laikā, kad starptautiskā kārtība tiek aizvien vairāk apšaubīta, un tieši ANO kā organizācija ir bijusi skaidrākā izpausme starptautiskās kārtības principiem — gan tās pozitīvajām, gan neveiksmīgajām izpausmēm. Šo mūsu diplomātisko sasniegumu ir jāizmanto — milzīgs darbs ir ieguldīts, lai mēs varētu sevi apliecināt vienā no svarīgākajiem starptautisko attiecību formātiem, bet īstais darbs ir vēl tikai priekšā.

Drošības padome ir jāizmanto, lai nemitīgi un konsekventi aktualizētu tās vērtības, kas ir starptautiskās kārtības pamatā. Jo mazajām valstīm — tādām kā Latvija — tās tiešām ir vērtības, pat, ja lielvalstīm ne vienmēr tā tas ir bijis. Mums ir jāspēj meklēt jauna izpausme tām pašām vērtībām, kas sargā teritoriālo integritāti, kas sargā suverenitāti, sargā pašnoteikšanās tiesības. Un skatoties uz to, kāda pasaule ir, mēs nedrīkstam aizmirst apcerēt to, kāda tai ir jābūt, un uz to arī strādāt.

Un, visbeidzot — plānojot ārpolitiku, mums, politiķiem, ir jārunā ar vietējo sabiedrību. Iedzīvotāji skatās tās pašas ziņas, ko mēs; viņiem ir tie paši jautājumi, kas mums. Ārpolitika kopā ar diplomātiju bieži vien ir māksla izmantot nenoteiktību sev par labu un panākt sev vēlamo bez vārdiem, toties iekšpolitikā tā gluži nav — ar mūsu pašu sabiedrību mums ir jārunā atklāti, mums ir jāskatās cilvēkiem acīs un, ja ir jautājumi, uz kuriem mēs nezinām atbildes, tad tā arī ir jāsaka.

Ikviens redz, ka pasaule mainās — un straujāk, nekā mēs to vēlamies. Politisko līderu uzdevums ir ne tikai aicināt uz vēsa prāta saglabāšanu, bet arī skaidri norādīt uz esošajiem izaicinājumiem un rīcību, ko plānojam īstenot. Šobrīd nekas nav pašsaprotams, tāpēc zināms apjukums ir pieņemams. Galvenais — lai šis apjukums netiek slēpts aiz tukšām frāzēm, kas neko nevienam neizsaka. Šis ir brīdis rīcībai.